"Visu manu dzīvi var aprakstīt vienā teikumā: Tā negāja, kā bija ieplānots, un tas ir ok."
Pilnīgi noteikti varu parakstīties zem šī teikuma. Tikai "ok" vietā es varētu ierakstīt: "par laimi", jo šaubos, vai tas, kas notiktu, ja realizētos visi mani plāni, būtu labāks par to, kas ir tagad. Un ne jau tāpēc, ka tagad viss būtu nereāli kolosāli. Drīzāk tāpēc, ka notikumiem, tāpat kā lietām, ir divas puses, kuras ieguvējs saņem kopā ar pašu notikumu, tas ir - vēlamā puse jeb tā, pēc kuras centies, un otrā - ne tik vēlamā puse.
Ar šī brīža apziņu redzu, ka manu iepriekšējo plānu otrā puse sev līdzi nestu ne pa jokam nevēlamu otro pusi.
Un tik un tā es nenožēloju, ka plāni man gan bija, gan centos tos savā dzīvē īstenot, jo, pat ja tie nepiepildījās, kā biju cerējusi, es vienmēr ieguvu ko vērtīgu (pat ja to spēju ieraudzīt tikai pēc krietna laika), un tas palīdzēja baudīt Dzīvi Neieplānoto:)
Pie reizes, tas bija un joprojām ir arī labs treniņš - aprast, ka dzīve neiet tā, kā plānota, un tas ir pat ļoti ok.
