"Dažkārt, kad esam vistumšākajās vietās, mēs atrodam visspožāko gaismu."
Sava darba dēļ es bieži esmu blakus cilvēkiem, kuri atrodas dažādās savas dzīves tumšākajās vietās, kur viņi nonāk katrs savu iemeslu dēļ. To var izprovocēt izjukušas vai apdraudētas attiecības, profesionāla izdegšana, veselības problēmas, sevis pazaudēšana.
Salīdzinot ar profesionāļiem, kuri strādā reanimācijā un operāciju zālē, man nav jāsaskaras ar tādu izmisumu, kā liecinieki ikdienā ir viņi, un par šādiem gadījumiem es šeit nerakstīšu. Raksts ir par to, kā man savā darbā veicas, jo vistumšākās vietas, kuru lieciniecei man cilvēku dzīvēs nākas būt, bieži vien patiesi izrādās vietas, kur cilvēks atrod savu lielāko gaismu. Lielākoties tās tumšākās vietas ir tik tumšas tāpēc, ka mūsu ego liek mums tā domāt. Tā ir ilūzija, kurai krītot visapkārt ir tikai gaisma. Un esot gaismā ikvienam ir labāka izvēle, kā dzīvot pēc saviem ieskatiem un savas būtības patiesā aicinājuma.
Mani sajūsmina grupu nodarbību vadīšana - tas tāpēc, ka daudziem dalībniekiem kopā apmeklējot katram savas tumšākās vietas un tad uzdrošinoties par to runāt skaļi (ja ne visas grupas dzirdētam, tad vismaz pasakot to savam uzticamajam kaimiņam), izrādās ka tumšā vieta tikai liekas tumša, kamēr nav drosmes tur ieskatīties.
Reizēm gadās cilvēki, kuri ierodas mūsu semināros, cerot, ka tur viņus uzkačās ar "yes, you can!" n-tajā pakāpē, lai viņi pārietu pāri degošām oglēm un kaut ko kādam (vai sev) pierādītu. Bet pirms viņi vispār tiek līdz degošo ogļu paklājam, mēs viņus pievedam klāt pašu tumšākajām vietām, bēgot no kurām cilvēks dzīvo kā vergs, nevis kā brīva dvēsele, kas viņš patiesībā ir. Tas ir brīdis, kad šķiet, ka vismaz puse grupas tūlīt aizmuks prom uguni pat neredzējuši, jo katra ego tik ļoti nevēlas zaudēt savu varu pār cilvēku, tāpēc ka kļūstot brīvākam no tumšo baiļu krampja, ego vairs tik vienkārši neizdosies iepīt cilvēku savā žņaudzošajā kontroles tīklā, ar ko tas cenšas nodrošināt izdzīvošanu. (Izdzīvošana un laimīga dzīve ir divas pilnīgi dažādas dzīves.)
Ego mēdz uzrīkot tāāādas izrādes, lai aizvilktu savu upuri prom no brīvības, ka cilvēkiem, tuvojoties savām tumšākajām vietām, parasti kļūst (gandrīz) fiziski nelabi, un aktīvi uzdarbojas visas viņu ierastās kaites un stiķi (sievietēm visvairāk izplatīta te ir veģetatīvā distonija, panika vai šoks, kas mijās ar traku raudāšanu, kamēr vīriešiem šādā brīdī gribas man vai nu krāmēt, vai niknumā doties prom). Un tā katru reizi, kad pieķeramies kāda iekšējā dēmona apskatei, lai atbrīvotos no tā postošās ietekmes uz cilvēka dzīvi.
Tikko cilvēks ir pārvarējis savu dabīgo tieksmi mukt prom no ieskatīšanās acīs patiesībai, viņš atklāj ka tumsa nemaz nav melna un nemaz nav tumsa. Viņš atklāj, ka visapkārt ir gaisma, ko grūti bija redzēt, jo ego iespaidā bija ilgi un aktīvi turējis savas acis cieši aizžmiegtas un nevajadzīgi cietis vairāk, nekā tas būtu bijis dabīgi tikai trakā notikuma brīdī.
Mēs cilvēki esam vienīgie zvēriņi, kuri paši sev rada tumsu tur, kur tās nav. Un pat ja tumsa ir bijusi, tad tikai mēs paši to turpinām uzturēt ar saviem bēdu un ciešanu stāstiem, ko atkārtojam sev atkal un atkal. Ja varētu pieslēgt skaņu domām, kas nepārtraukti skan cilvēku galvās, tad mēs visi šokā saķertu galvu - nu bet kā var sev ko tādu nodarīt… Paši savās galvās. Gandrīz nepārtraukti. Murgs.
Ja esi tumsā, tad beidz pret to cīnīties, un iegulies tajā. Tikai pieskati, ka neiegulies savā stāstiņā par tumsu - tas gan būtu neprāts, kas Tevi novestu pie vēl lielākām ciešanām. Bet iegulies tieši pašā tumsā. Un Tu pamazām redzēsi, kā iemirdzas zvaigznes. Tu sagaidīsi saullēktu un redzēsi savā dzīvē jaunas iespējas.
