"Kad dzīve tevi nogāž no kājām, apvelies otrādi un paskaties uz zvaigznēm." Tajos brīžos, kad dzīve mani nogāza no kājām, tikko varēju apvelties uz muguras, tā darīju to. Un ieraugot to, kas augšā (ne vienmēr tās bija zvaigznes - reizēm tikai mākoņi un lietus, reizēm saule, bet reizēm varavīksne), radās iedvesma (vai steidzama nepieciešamība) celties augšā, noskurināties, ieraudzīt jaunu (vai savādāku) ceļu un iet tālāk.
Šajā ziņā Michel ir absolūts meistars - kad dzīve viņu nogāž no kājām, viņš parasti krīt ar skatu uz augšu un jau krītot priecājas par skatu uz zvaigznēm:) Te man no viņa vēl daudz jāmācās.
Tagad, tajās reizēs, kad neizdodas darīt to, ko biju iecerējusi, un es atkal un atkal nokļūstu strupceļā, tad apzināti apguļos uz muguras un skatos augšup. Reizēm - ar acīm ciet, un, jā, reizēm tā iemiegu. Bet es labāk apguļos labprātīgi, nevis gaidu belzienu. Tā man reizēm ir sanācis laicīgi izvairīties no belziena, jo skatoties augšup radās apjēga par to, ko darīju ne tā. Tas man palīdz. Ja ne tas, ko ieraudzīju zvaigznēs vai viesistabas lustrā, tad vismaz snaudiens ir devis iespēju atpūsties un sev uzdāvinātajā pauzē netraucēt smadzenēm darīt savu darbu, meklējot man labākos risinājumus. Vasarā tādai taktikai ir papildus pievienotā vērtība, ja apguļos saulītē, jo saules gaisma (saprātīgos daudzumos) ļoti uzlādē un uzlabo garastāvokli.
Parasti zinu, ka pienācis laiks likties garšļaukus un skatīties augšup, ja visu dienu nejūtos tā, kā man patīk justies: brīvai, iedvesmotai, enerģijas un prieka pilnai.
Strādājot ar cilvēkiem, esmu novērojusi, ka veiksmīgākie no viņiem ir cilvēki, kuri ātrāk apjēdz to, kā jūtas, un tad izvēlas rīkoties veidā, kas viņiem palīdz justies tā, kā viņiem patīk justies.
