>Dažkārt tu saskaries ar grūtībām nevis tāpēc, ka dari kaut ko nepareizu, bet gan tāpēc, ka dari kaut ko pareizu."
Stāsts par to, ko darīt, kad citiem nepatīk vai traucē Tava jaunā dzīve un izvēles.
Grūtības mūsu ceļā uz tādu dzīvi, kādu vēlamies, visbiežāk gadās tieši attiecību jomā. Tās var būt attiecības ar visdažākajiem cilvēkiem, tomēr "nerakstīts likums" parasti ir grūtības ar mūsu tuvākajiem vai dzīvē nozīmīgākajiem cilvēkiem: partneri, ģimeni, draugiem un draudzenēm, kolēģiem un priekšniekiem.
Kad mēs kaut ko darām savādāk, tas rada jaunas situācijas, ar ko pārējiem ir jāmācās sadzīvot. Izmaiņas cilvēka apziņai nepatīk, jo tas prasa enerģiju un laiku, lai jauno situāciju apgūtu un atrastu veidu, kā jaunajā situācijā gūt sajūtu, ka viss ir kontrolējams. Kamēr nav kontrolējams, tikmēr cilvēks izjūt nepatīkamu nemieru un trauksmi.
Mūsu izdzīvošanas sistēma ir uzbūvēta tā, ka mēs labprātāk dzīvojam zināmā un draņķīgā situācijā, nekā iespējami labākā, toties nezināmā situācijā. Mūsu smadzeņu daļa, kas atbild par izdzīvošanu, ir automatizēta mašīna, kas to vien dara, kā cenšas mazināt nenoteiktību un gūt kontroli pār situāciju.
Ja smadzenēm ir noteiktības sajūta, tad tām ir skaidrs, kas un kā ir jādara. Un smadzenēm ir pilnīgi vienalga, ka mēs tajā apnicīgajā noteiktībā jūdzamies nost, kā viss ir apriebies, jo tik ļoti gribas pārmaiņas. Smadzeņu uzdevums ir nodrošināt mūsu izdzīvošanu.
Izdzīvošana ne tuvu nav tas pats, kas laimīga dzīvošana. Pārspīlētās bailēs par izdzīvošanu cilvēki dara lietas, ko viņi negrib darīt, uzvedas tā, kā negrib uzvesties un atliek īsto dzīvošanu uz citu reizi, līdz nomirst, pirms īstā dzīvošana sākusies.
Laimīgi dzīvot nozīmē diezgan bieži doties iekšā nezināmajā. Nepazīstamu situāciju smadzenes tulko kā lielu draudu mūsu izdzīvošanai, un neviens nejautā mūsu dvēseles viedokli par to, ko tā vēlas.
Smadzenēm ir savs mehānisms, kā panākt, ka mēs atgriežamies pie labi pazīstamās izdzīvošanas uzvedības, kur viss ir pazīstams un kontrolējams. Tās aktivizē cilvēka neiroķīmijas darbību tā, ka mums iekšēji ir ārkārtīgi nepatīkama sajūta - savā ziņā tas līdzinās sāpēm. Tad cilvēks ir gatavs darīt jebko un arī dara jebko, lai tikai viņu pārstāj kratīt tā riebīgā sajūta, kas atlaiž tad, kad tiek atgūta iepriekšējā, kontrolējamā situācija.
Kad Tu savā dzīvē sāc darīt kaut ko jaunu vai rīkojies savādāk nekā visi pieraduši (karjeras maiņa, jaunas intereses, pievēršanās sev utt), tad šīs izmaiņas Tavi apkārtējie neapzināti bieži vien uztver kā draudu.
(Nedomā, ka tikai viņi ir tādi nejaukie - arī mēs katrs pats, kad pamanām izmaiņas savos tuvākajos, vispirms sajūtam draudus, jo kaut kas ir mainījies un izmaiņas smadzenēm nepatīk).
Tad viņu smadzenes ķermenim pavēl izdalīt tādu neiroķīmijas kokteili, kas viņiem liek justies tik riebīgi, it kā sāpētu nezin kas. Tāds cilvēks pat nesaprot, kas notiek, bet ir ar mieru darīt jebko, lai tikai atkal sajustos labāk. Un visātrākais veids, kā sajusties labāk, ir censties atgriezt jauno situāciju vecajā vietā - lai ir tā, kā bija, vai vismaz tuvu tam, bet vēl labāk - lai ir vēl lielāka kontrole.
Ja Tu biji iemesls tam izmaiņu uztraukumam, tad otrs cilvēks par visu varu metas Tev virsū un uzbrūk vai nu Tev, vai tam, ko Tu dari un domā, vai tam, ar ko kopā Tu to dari un domā. Tas viss cilvēka neapzinātajam prātam izskatās kā draudi viņa izdzīvošanai.
Tici vai nē - tur nav nekā personīga pret Tevi. Pat ja Tev to pasniedz ļoti personīgi - tur joprojām nav nekā personīga, jo otra cilvēka viena smadzeņu daļa cenšas radīt pilnīgu drošības sajūtu un tikt vaļā no izmaiņām, kas ir pamats viņa nedrošībai. Un jo ātrāk Tu to domu pieņemsi, ka tur nav nekā personīga, jo vieglāk Tev būs dzīvot un Tu neiepīsies bezjēdzīgos strīdos, apvainojumos un aizvainojumos (jeb vismaz žiglāk sevi pieķersi un izpīsies no tiem laukā).
Bet atpakaļ pie grūtībām izmaiņās mūsu dzīvēs, ar ko grūti sadzīvot mūsu tuvajiem.
Kad viņi satrakojas un nepieņam, ko Tu dari vai kā mainies, tad Tava iekšējā sistēma arī satrakojas un rada Tevī apdraudētības sajūtu, no kā ļoti gribas atbrīvoties. Un Tu meklē vainīgos.
Iespējas ir divas - vai nu Tu vai viņi. Un nekā laba no tā nesanāks ne vienā, ne otrā gadījumā.
Ko darīt?
Vispirms - saprast, ka grūtības pavisam mierīgi var būt zīme, ka Tu dari kaut ko pareizu, nevis nepareizu.
Pēc tam - saprast, ka Tavas kārotās izmaiņas, uz kurām Tu parasti labprātīgi ej, ir šoks un negaidīts pārsteigums ar neērtībām citiem cilvēkiem. Un viņu iekšējais zvērs ir pārbijies par izdzīvošanu, kam vislabāk nepieciešama vecā zināmā situācija. Viņu iekšējais zvērs ir tā nobijies, ka tie cilvēki reāli mokās. Tāpēc viņu rīcība ir tikai neapzināta cenšanās atgūt labsajūtu, kas iekšējam zvēram ir tad, kad viss ir zināms. Un tas nozīmē jebkādus centienus ierobežot Tavu "neprātu".
Got it? (Vai pieleca?)
Skaidra lieta, ka Tev traucē tas, ko viņi dara, jo tas maitā Tavus labākas dzīves plānus. Tieši tāpat kā viņu iekšējam zvēram, kas jūtas apdraudēts, traucē izmaiņas Tavā dzīvē. Nekā personīga.
Un tomēr - ko darīt?
Turpini iet savu izvēlēto ceļu un necenties nevienam neko pierādīt. Arī gaidīt uz atļauju un iedrošinošu akceptu šeit īsti nebūs jēgas. Labāk velti savu laiku, lai apjukušajiem savējiem, kurus rausta iekšējais zvērs, vēl biežāk un vēl sirsnīgāk pateiktu, ka cieni un mīli viņus.
Saki viņiem, ka saproti, ka Tavas izmaiņas viņiem nav vieglas.
Un atkal atgādini, ka mīli un cieni viņus.
Bieži atgādini.
Samīļo, cik vien vari.
Bieži samīļo.
Iedod iedrošinājumu, kā vien vari, ka ar viņiem viss ir labi un būs labi.
Dari to daudz vairāk, nekā Tev liekas, ka to vajadzētu darīt.
Jo vairāk mīlestības un cieņas Tavējie no Tevis sajutīs, jo ātrāk viņu iekšējais zvērs pierims un Tev būs vieglāk darīt tālāk to, kas svarīgi Tev.
Cilvēki kuri Tevi mīl un kam ir būtiski, lai esi laimīgs cilvēks, agrāk vai vēlāk izmaiņas pieņems. Viņi to nedarīs ar urrā saucieniem, tomēr pēc laika arī vairs nebūs nejauki pretinieki Tavai jaunajai dzīvei (jo pēc laika tā vairs nebūs jauna dzīve ).
Atceries, ka šī ir tikai un vienīgi Tava dzīve, kurā Tev noteikti un oficiāli ir jāizdara tikai trīs lietas, no kurām divas - piedzimšana un nomiršana notiek neatkarīgi no Tavas gribas.
Kas ir trešā lieta, pār kuru Tev ir pilna vara? Tev ir jānodzīvo no dzimšanas līdz miršanai. Tikai Tu un vienīgi Tu izvēlies, kā to darīt. Arī neizvēlēšanās ir izvēle.
