"Ne jau ienaidnieku teiktos vārdus mēs beigu beigās atcerēsimies, bet gan draugu klusēšanu."
Klusēšana ir atbalsts tam, kas notiek. Ja mūsu līdzcilvēkam iet grūti un mēs klusējam, tad neesam ne ar ko labāki par tiem, kas tās grūtības sagādā, jo mēs tādu situāciju pieļaujam.
Ja mums tuvs cilvēks cenšas kaut ko sasniegt, bet mēs klusējam, jo nevar jau zināt, ko citi padomās, kad es viņiem kaut ko teikšu, lai atbalsta, apmeklē, nopērk, izdara, palīdz, tad neko daudz labāki par ienaidniekiem arī neesam.
Ja mēs kā draugi un forši cilvēki, kuri atbalsta citus labus cilvēkus, izbeigsim klusēt tad, kad vajag aizstāvēt, palīdzēt un īstenot kaut ko, tad pasaule kļūs daudz baudāmāka un laimīgāka vieta, kur mums visiem labi dzīvot. Tā būs vieta, kur cilvēki jutīsies droši, jo zinās, ka savējie neklusēs un palīdzēs - gan nelaimē, gan arī, lai radītu vēl lielāku laimi.
Kāpēc mēs klusējam? Tāpēc ka esam pārņemti ar sevi - ko tad par mani padomās, kā tad es izskatīšos, nu ko es līdīšu, nu ko gan teikšu, a ja nu nesanāk utt. Viss tā vien grozās tik ap pašu.
Ja mums katram ik vakaru sev būtu jāpajautā: vai es šodien noklusēju tur, kur vajadzēja kādu atbalstīt vai aizstāvēt, un tad jādod sev pavisam godīga atbilde, kur sirdsapziņa piekrīt, tad drīz vien mēs iemācītos būt drosmīgāki un rīkoties. Uzdrošināšanās neklusēt ne tikai mazinātu slikto, kas ir pasaulē, bet tā pavisam noteikti palīdzētu piepildīties vēl ļoti, ļoti, ļoti daudziem dažādu cilvēku labiem sapņiem, kuru īstenošanā ļoti vajag, lai līdzcilvēki neklusē.
Un pie reizes ikviens tā uztrennēs savu drosmi, kas tuvāk sapņu īstenošanai nogādās ne tikai to cilvēku, kam mēs palīdzam, bet arī katru no mums pie mūsu pašu sapņiem.
