"Nejautā, kāpēc kāds tevi atkal sāpina. Jautā sev, kāpēc tu viņiem to atkal atļauj."
Ieguvums no šī jautājuma ir īpaši noderīgs, ja ne tikai uzdrošināmies šo jautājumu sev uzdot, bet vēl drosmīgāk ļaujam sev paskatīties sevī. Jautāt un meklēt atbildi sevī tā pavisam brutāli godīgi - līdz kaulu smadzenēm un līdz šūnu kodolam dziļi, atklāti pret sevi un patiesi godīgi, kad nemālējam sev acis ciet ar atbildi, kas pašiem būtu paciešamāka vai ļautu mums izskatīties glītāk.
Uzdrošināšanās būt brutāli godīgam ar sevi ir cilvēka durvis uz brīvību. Tās ir vaļā. Ir tikai jāuzdrošinās pa tām iziet.
Ļoti daudz cilvēku dod priekšroku sēdēt būrī. Turklāt veidam, kādā cilvēks sēž savā būrī, ir variācijas. Biežāk sastopamās:
1. Sēž savā būrī kā nelaimes čupiņa, kuru neviens neizpestī.
2. Sēž savā būrī un pašpārmetumos sit savu galvu pret būra režģiem, kamēr tā asiņo. Tas ir PĀRPRASTS brutālais godīgums, kas ne pie kā laba nenoved.
3. Sēž savā būrī un gānās, un spļaudās uz tiem, kas uzdrošinās pamest savus būrus. Citu panākumi pārāk uzskatāmi liek sajust savu būri.
Es novirzos no tēmas. Tēma šodien ir par mūsu pašu atbildību par sava būra pastāvēšanu, ko noveļam uz citiem. Risinājums: "Nejautā, kāpēc kāds tevi atkal sāpina. Jautā sev, kāpēc tu viņiem to atkal atļauj."
