kamēr eju ar lejup nodurtu galvu kāds nepārtraukti mēģina mani tulkot
paredzēt ielikt rāmī piesiet aukliņā gaudināt važot vai aizvērt logus mirklī
kad stiepju roku tos atvērt – kāds nepārtraukti
katru manī saules pielietu stūrīti ieritina ēnās un steidzīgi pamet zem kājām
tik slidenu ledus ceļu
ka atkal un atkal klūpu un pieceļos tikai tāpēc lai pakluptu atkal – lai nekur tālu
savu nesamo
neaiznestu –
meklēju pie kā pieturēties
meklēju pie kā pieturēties līdz izdodas saprast ka vienīgi debess virs ātri skrejošā laika
stabili stāv pār manu dzīvi pār domām – un es nezinu kā īsti to izprast
bet varbūt patiešām debess pēkšņi dāvina staru starp bezgalību
un manī gurušu gultni
lai es beidzot paceltu acis un mirkli kad paceļu acis –
lai satiktu zvaigznes?...
/M.Laukmane/
