- Kāds no ģimenes uztraukti runāja, ka Tavas izmaiņas viņus pamatīgi uztrauc un viņi nezina, kā lai Tavu uzvedību paskaidro cilvēkiem, jo tas, ko Tu dari, "tiešām nav normāli vai saprātīgi".
- Paziņa nokomentēja, ka laikam Tevi māc izmisums, ja reiz ņem rokās savu dzīvi un aktīvi raugies pēc partnera, tai skaitā izmantojot online platformas.
- Draugu bariņā kāds Tavā virzienā izmet viltīgi-nejauku-bet-tai-pašā-laikā-es-jau-neko-nesaku komentāru pēc kura tomēr paliek nepatīkama sajūta.
- Klasesbiedri netiek gudri, kas ar Tevi - veco, labo cīņu biedru, noticis, ka pēkšņi (tas ir, pēc vairāku gadu tikšanās) nerīkojies tā, kā ierasts, un tāpēc Tu jūti kā aiz Tavas muguras tiek izskatīti visdažādākie varianti - sākot ar "laikam vainīga kāda sekta", turpinot ar "slava iesitusi pa galvu" un beidzot ar "redz, kas ar TĀDIEM notiek…".
- Kaimiņi uzmanīgi rādot Tavā virzienā sačukstas vai demonstratīvi pagriež galvu uz otru pusi, lai nesveicinātos, kad ej viņiem garām.
- Kādam no Taviem darbiem, kas redzami virtuālajā telpā klāt sakabināti kritiķu komentāri (jo tie anonīmāki, jo riebīgāki).
Sasniegt galamērķi ir vairāk vērts, nekā mētāties ar akmeņiem. Jeb kā mana mamma mēdza teikt par sētas krančiem: "Nu tāda tam sunītim dzīve, ka jārej. Nav jēgas ne dusmoties, ne tērēt laiku uz viņiem, tāpēc labāk ej tālāk un dari, kas jādara."
